Dolf nu este un idiot, chiar dacă multă lume aşa îl vede. Lucrează la morga pentru doctorul Sander, locuieşte ca subchiriaş în apartamentul lui Mitsch şi îl are ca singur prieten pe Walter. Noroc la femei nu prea are, dar marea lui pasiune sunt oricum fluturii. Le aranjează cu grijă aripile şi îi aşază în insectar. Doar cu ucisul lor nu se prea împacă. Chiar dacă metoda dă rezultate în câteva secunde: nişte picături de otravă şi fluturii încetează să se mai zbată. Dolf ştie că morţii trebuie trataţi cu mai multă delicateţe decât viii. Într-o bună zi o întâlneşte pe Natalie, o femeie superbă pe care Dolf încearcă să o cucerească, dar vânătoarea lui se termină într-o catastrofă. O poveste minunată spusă într-un limbaj consistent şi unic: nici un cuvânt nu prisoseşte, nici o vorbă nu e în plus. Uşor, plin de afecţiune, autorul îşi dezvoltă personajul, îi lasă spaţiu să se desfaşoare, fără să-l grăbească, permiţându-i să-şi găsească propria voce. Şi are atâtea să ne spună... Martin Gülich, născut în 1963, trăieşte şi lucrează ca scriitor în Freiburg. Opera sa a fost distinsă cu numeroase premii, cele mai recente fiind Thaddäus Troll Award (2003) şi de două ori MDR Literature Competition (2004, 2005).
"Прегръдката" е от заглавията,които успяват в малко на брой страници да предложат неконвенционален поглед върху въпросите за самотата, липсата на любов и тяхната компенсация. Един човек се намира в средата на възрастта, която определяме като "средна", а не познава чара на междуполовите отношения. Той следва хода на своите подредени дни, преминаващи между стените на моргата, в която помага и стените на собствената си квартира. Той има само един приятел, принципен шеф и голяма колекция от насекоми. Живее с надеждата да заспи до топло, нежно женско тяло, а вместо това прецизно забожда пеперуди на табло. И разбира се - настъпва онзи ден, който преобръща с главата на долу и без това крехкия ред. Оказва се, че желанието да обичаш може да бъде смъртоносно. Че тихият, кротък, малък човек е способен да стигне до зловеща крайност, воден от празнината в сърцето си. Че спокойните, съобщителни изречения могат да носят нажежена от емоции информация. Че мечтите и желанията на всеки един са важни. На всеки един...
"Понякога нощем стоя до прозореца и чакам край него да прелети някоя падаща звезда. Когато пада звезда, може да си пожелаеш нещо. Само че трябва да бъдеш бърз, за да го изречеш преди угасването на звездата, иначе желанието ще заседне в гърлото ти. Но аз съм готов, звездата може спокойно да дойде... Обаче сега край прозореца ми не прехвърчат звезди, от месеци няма ни една."
Tāda kā galvenā varoņa dienasgrāmata/atstāsts no paša skatu punkta. Interesanta kombinācija - morga darbinieks+psihiska saslimšana..kas gan varētu noiet greizi?!.. Lai gan iesākumā ir sajūta, ka Dolfs apzinās savas darbības un pieļaujamās robežas, un spēj tās ievērot, tomēr līdz ar viena notikuma eskalāciju, viss sākas kā ar sniega bumbas efektu. Būtu gribējies iepazīt Dolfu nedaudz vairāk, lai izprastu, kur tam visam "aug kājas" un kāpēc ir tā, kā ir.
Мъничко страници, което по принцип аз не харесвам - за мен книгите трябва да са обстоятелствени, с детайли, с епос. Тук такива няма. Но! В тези мъничко страници виждаме прекрасно вътрешния свят на Долф - социално предизвикан, самотен без да разбира на повърхностно ниво, че това е самота, абсолютно неразбран заради своите особености, в социално отношение дори мога да кажа, че хората се възползват от него. А накрая? Трагичен, но красив по своята изтерзаност финал.
Необичайна история, която много ми напомни на "Парфюмът" на Зюскинд. Хареса ми стилът и как е представен образът на Долф - невинен, по детски наивен и зловещ едновременно. Отдавна не бях чела немскоезичен съвременен автор и определено ще потърся и други. Книгата е от чудесната поредица "Безкрайна проза" на издателство "Леге Артис", където има прекрасни заглавия, които за жалост не са особено популярни.
Всички считат Долф за патологичен идиот, с когото трябва да се отнасят като с дете. Работата му е пренеприятна � той мие труповете в моргата и асистира на патолога д-р Зандер. Трупната миризма е неговият парфюм, неспасяемо полепващ, ужасяващ хората и особено жените. Долф иска онова, обикновеното нещо � някой да го обича, или поне да може да разкаже и някоя истинска авантюра на единствения си приятел Валтер. А реалността в отношенията с противоположния пол е следната � една целувка с труп на момиче и интимни отношения с плаката до леглото му. Образът на Долф се допълва от маниакална страст към колекционирането на пеперуди и умението да ги убива нежно с отрова. Сред тяхната смърт той открива спокойствие за инстинктите си.
Докато не срещнах "прегръдката" всичко ми беше интересно. После някак си стана скучно и предвидимо. Изказът от първо лице, единствено число ми допадна, но според мен беше претупан. Очаквах нещо, напочнящо на "Парфюмът", не не би ...
..vienu dienu Anna jautāja, vai Dolfs tiešām bija traks un es tobrīd nezināju, par ko ir runa. viņai bija licies, ka tieši šo grāmatu viņa lasa iespaidojoties no manis, taču es tādu nezināju. nesen arī es to nopirku un izlasīju. patika.
Wer an wahnhaften Ausführungen eines sozialen Ausenseiters, morbiden Literatur bzw. an der Gedankenwelt eines Stalkers interessiert ist, könnte an diesem Buch tatsächlich Freude haben. Mir sagte es überhaupt nicht zu und ich bin froh, dass es mich außer der Zeit, nichts gekostet hat. Zum ersten Mal habe ich verstanden, dass Leser den Wunsch verspühren, ein Buch mit null Sternen zu bewerten, da ich das Buch ebenso bewertet hätte, wäre es möglich.
In my optinion this books is only interesting for people liking delusional ramblings of an social outsider, trying to understand the inner life of stalkers or morbid literature. I'm happy it was an library book and the only 'cost' were 172 minutes of my time. If it would be possible I would rate this book with zero stars.
It really moved me. The main character was sensitive but not understood by others. I felt very sorry for him because I'm going through some rough times myself. Maybe because of that I didn't judge him for his actions...
Îl mai țineți minte pe Charlie din “Flori pentru Algernon� de Daniel Keyes sau pe Lennie din “Oameni și șoareci� al lui John Steinbeck? Dacă da, urmează să-l întâlniți pe Dolf, dar într-o variantă ceva mai sumbră... 🤭
„Apskāviens�- psiholoģiskas spriedzes, jūtu un savstarpējo attiecību pārpildīts stāsts. Tas stāsta par vientuļnieku -Dolfu, kurš sastop svešinieci, pret kuru sāk just nebijušas jūtas. Autors dod iespēju iedziļināties, aplūkot dzīvi, ko varētu dzīvot daudzi mums apkārt. Tajā ir daudz negatīvuma un lietu, kas parastam cilvēkam liktos pretīgas, bet Dolfam tā ir ikdiena, vaļasprieki. „Es neesmu idiots, kas tā saka, tas melo�- šis Dolfa teiktais attiecināms uz visu darbu: kāds varbūt sacītu- tas ir murgs, idiotisms un galvenais varonis ir idiots, bet tas būtu visbriesmīgākais apvainojums. Romāns ir dīvains, savāds, ērmīgs un citi sinonīmi, jo ikviens no mums ir īpašs un neviens no mums nav idiots, tikai cilvēks ar savām dīvainībām un savdabīgo pasaules uztveri.
Katram podiņam ir savs vāciņš. Pieskarties nozīmē pa pusei nozagt, tā tas ir. Bet ikvienam taču vajadzētu cilvēku, kas viņa dēļ izbīstas. Es neesmu idiots, kas tā saka, tas melo.
Brilliant and very touching.And this combination is sprinkled with a bit of creepy and perverted...I liked it:D Even so it is just like the review on its cover:Without a single useless word and straight forward.I start thinking that this is a feature of all authors of German origin.Like Zuskind's Perfume it is interesting,with a original plot and unique characters and this is told about in a concise and firm matter.That doesn't make it senseless though.
Vispār man patīk stāsti par dīvaiņiem - uz robežas vai viegliem personības traucējumiem. Un turklāt "Apskāvienu" tulkojusi Silvija Brice - tāpēc cerēju uz ko ļoti foršu. Taču šis stāsts izrādījās man kaut kas par daudz - lasot sajutos neērti, galveno varoni nesapratu un nekādas simpātijas pret viņu nejutu. Nudien, ja nebūtu lasījusi itin neko dzīvē nebūtu palaidusi garām.
"smalks un trausls stāsts, kas skars pat visslēptākās dvēseles stīgas" - tā smalkiem burtiem rakstīts uz grāmatas vāka un es tam dziļi noticu jau pie pirmajām grāmatas lapas pusēm!
vēlētos kādreiz izlasīt atkārtoti, pat vairākas reizes.
What an awful book! It was disgusting and dirty and it made me feel ashamed of relating to the story. I finished it and I hated it, but it was well written.
Bija interesanti. Nevaru teikta, ka rakstības veids, kad nav tiešo runu, īpaši patiktu, bet pats stāsts bija tā vērts lasīt. Žēl galvenā varoņa, bet reizēm tā dzīvē gadās.